Pleca locītavas kalcificējošais tendinīts veidojas izgulsnējoties kalcija hidroksiapatīta sāļiem pleca rotatoru aprocē. Šo pataloģiju atrod 2.5-7.5 % veselos plecos. Visbiežāk izgulsnēšanās notiek M. supraspinatus cīpslā (80% ), tad M. infraspinatus (15% ) un M. subscapularis cīpslā (5%)5. Visbiežāk pataloģiju atrod apakšējā m. infraspinatus daļā kā arī m. supraspinatus un infraspinatus cīpslu piestiprināšanās vietās. Tāpat kalcifikātu izgulsnēšanas var būt arī citās cīpslās5.Šie sāļi parasti veido nevis cietu substanci, kā varētu domāt, bet gan pastai līdzīgu masu. Etioloģija ir ideopātiska, zināms ka tas nav saistīts ar traumu, osteoporozi vaidiētas kļūdām. Visbiežāk kalcificējošais tendinīts skar sievietes (~70%)4 vecumā no 40-50 gadiem, pārējās vecuma grupās tas sastopams vienlīdz bieži.

Pacienti atzīmē sāpes un kustību ierobežojumu patoloģijā iesaistītajā pleca locītavā. Sāpes pieaug pie pleca abdukcijas, īpaši raksturīgas nakts sāpes. Atsevišķos gadījumos var būt vērojama tirpšana pirkstos, kas var maldīgi likt domāt par mugurkaula patoloģiju kakla daļas līmenī. Akūtajā fāzē vērojamas spēcīgas sāpes, kas ilgst vairākas dienas, pacients nespēj veikt kustības pleca locītavā. Latentajā periodā patoloģija var būt asimptomātiska.

Parasti izgulsnēšanās notiek veselās rotatoru aproces cīpslās.

Sāpju cēlonim varētu būt vairāki iemesli – kalcija sāļi veido mehānisku iestiepumu rotatoru aproces muskuļu cīpslās, pie rokas kustībām sašaurinās subakromiālā telpa veidojot atdures sindromu, kā arī kalcija sāļus organisms atpazīst kā svešķermeni, organismā tiek palaists iekaisuma kaskādes mehānisms.
Izmeklēšanas metodes

Rentgens. Kalcija sāļi vizualizējas kā mākoņveida struktūra. Jāpārliecinās, ka rentgenogramma tiek veikt korektās projekcijās, lai locītavas anatomija neaizsegtu kalcija sāļus.

Ultrasonogrāfija.
Precīzi vizualizē sāļu lokalizāciju, iespējama tūlītēja sāļu evakuācija veicot barbotāžas procedūru.

Magnētiskā rezonanse. Iespējamas papildus pataloģijas.

Ārstēšana.
Aptuveni 90% gadījumu iespējama konservatīva ārstēšana. Spontāna izveseļošanās 3 gadu laikā vērojama 9,3% gadījumu, 10 gadu laikā 27%.2
Tradicionāli konservatīvā ārstēšana ietver nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, fizioprocedūras un lokālas steroīdu injekcijas. Stāvoklim neuzlabojoties ir indicēta artroskopiska vai vaļēja kalcija sāļu evakuācija, tomēr pastāv zināms anestēzijas risks.

Ekstrakorporāla triecienviļņa terapija.
Barbotāža (barbotage (franču val.) – medicīniska procedūra, kuras laikā tiek veiktas atkārtotas injekcijas ar sekojošu šķidruma aspirāciju.
1978 gadā Comfort un Arafiles pirmo reizi aprakstīja kalcificējošā tendinīta ārstēšanu izmantojot perkutānu kalcija sāļu aspirāciju RTG kontrolē. 1995. gadā Farin un Jaroma pierāda ultrasonogrāfijas lielo nozīmi, lai precīzi noteiktu sāļu lokalizāciju.

Priekšrocības:

  • Procedūru iespējams veikt ambulatori, aptuveni 30 minūtes
  • Nav nepieciešama vispārējā anestēzija
  • Nav RTG starojuma
  • US kontrolē iespējams noteikt precīzu sāļu lokalizāciju
  • Var vizualizēt adatas galu un to precīzi ievadīt kalcifikātā
  • Praktiski nesāpīga
  • Minimāls mīksto audu bojājums
  • Papildus var veikt US kontrolē diferenciāldiagnostiku no citām pleca locītavas patoloģijām (piem. bursīts, rotatoru aproces bojājums)

Riski:

  • Neliels risks mīksto audu infekcijai
  • Iespējamas alerģiskas reakcijas uz medikamentiem
  • Potenciāls risks traumēt cīpslu veicot multiplas punkcijas pie intertendinoza kalcifikāta

Procedūra
Procedūra tiek veikta ambulatori. Pacientam veic diagnostisku pleca locītavas sonogrāfiju un veic ādas atzīmi virs kalcifikāta. Sterili apstrādā procedūras lauku. Subakromiālajā telpā tiek ievadīts Lidokaīns un Deksametazons. Tiešā redzes kontrolē ievada adatu kalcifikātā, to punktē vairākas reizes, pēc tam saturu aspirē. Beidzot ap cīpslām ievada papildus anestēzijas līdzekli.

Rezultāti – Aptuveni 60-70% pilnīga kalcifikāta izzušana, procedūru var atkārtot līdz pat 3 reizēm, līdz simptomu pilnīgai izzušanai.

Plaukstas mazo locītavu osteoartrīts un reimatoīdais artrīts

Kas ir atliecējcīpsla?

Atliecējcīpsla, kas atrodas plaukstas un pirkstu aizmugurē, ļauj izstiept īkšķi un pārējos pirkstus (skat. 1. attēlu).
Šīs cīpslas ir savienotas ar piestiprinātas apakšdelma muskuļiem. Turpinoties pirkstos, tās saplacinās un kļūst plānas. Pirkstos šīs cīpslas ir savienotas ar sīkākām rokas muskuļu cīpslām. Šīs sīko muskuļu cīpslas ir tās, kas ļauj veikt smalkas pirkstu kustības un koordināciju.

Kā atliecējcīpslas tiek savainotas?

Atliecējcīpslas sedz tikai āda, tās atrodas tieši virs kauliem, zem plaukstas un pirkstiem. To atrašanās vietas dēļ šīs cīpslas viegli var savainot pat niecīgs iegriezums. Pirksta saspiešana var izraisīt šo tievo cīpslu atplīšanu no to piestiprinājuma vietas pie kaula. Pēc šāda savainojuma jums var būt grūti iztaisnot vienu vai vairākas pirksta locītavas. Lai atgūtu cīpslu kustīgumu, nepieciešama ārstēšana.

Kā atliecējcīpslu ievainojumi tiek ārstēti?

Iegriezumus, kas sadalījuši cīpslu, var būt nepieciešams sašūt, bet saspiešanas izraisītās problēmas parasti ārstē, uzliekot šinu. Šinas attur dzīstošos cīpslu galus no atraušanās, un tās ir jānēsā visu laiku, līdz cīpsla ir pilnībā sadzijusi. Jūsu ārsts nofiksēs šinu pareizajā vietā un sniegs jums norādījumus, cik ilgi tā jānēsā. Reizēm caur kaulu pāri locītavai tiek ievietota stieple kā iekšējā šina.

Kādi ir izplatītākie atliecējcīpslu savainojumi?

2.attēls: „Āmurveida pirksta” deformācija izraisa pirksta gala noliekšanos. To rada atliecējcīpslas savainojums pie pēdējās locītavas

Apzīmējums „āmurveida pirksts” attiecas uz tālākās locītavas noliekšanos, ja atliecējcīpsla ir bijusi pārgriezta vai atdalījusies no kaula (skat. 2.attēlu).

Reizēm līdz ar cīpslu ir atrauts arī mazs kaula gabaliņš, bet rezultāts ir tāds pats – pirksta galu nav iespējams atliekt taisni. Vienalga, vai cīpslas savainojumu izraisījis iegriezums vai pirksta saspiešana, nepieciešama šinas uzlikšana. Bieži cīpslas pārgriešanas gadījumā tā jāsašuj. Šinu uzliek, lai noturētu pirksta galu taisni, kamēr cīpsla sadzīst. Šinas lielumu un laiku, cik ilgi tā jānēsā, nosaka ievainojuma veids un vieta. Visu noteikto laiku šinai nemainīgi jāatrodas savā vietā. Cīpslas pilnīga sadzīšana var ilgt četras līdz astoņas nedēļas, atsevišķiem pacientiem pat vēl ilgāk. Šinas noņemšana pirms noteiktā laika var izraisīt pirksta gala noliekšanos, un tad šinu būs nepieciešams nēsāt vēl ilgāk. Jūsu ārsts sniegs jums norādījumus šinas noņemšanai pareizajā laikā.

3.attēls: Boutonnière deformācija ar progresējošu vidējās locītavas saliekšanos vai noliekšanos, kā rezultātā pirksts šādā stāvoklī var palikt nekustīgs, ja netiek ārstēts. Tas izraisa izmainītu slodzi visam pirkstam, kura tālākā locītava tiek pārmērīgi izstiepta (liecas atpakaļ).

Boutonnière deformāciju raksturo pirksta vidējās locītavas noliekšanās lejup (saliektā stāvoklī) atliecējcīpslas pārgriešanas vai atraušanas dēļ (skat. 3.attēlu).

Ārstēšana ietver šinas uzlikšanu vidējai locītavai iztaisnotā stāvoklī, kamēr ievainotā cīpsla pilnībā sadzīst. Reizēm, kad cīpsla tikusi pārgriezta, nepieciešams to sašūt. Ja šāds savainojums netiek ārstēts vai šina netiek nēsāta pareizi, pirksts drīz vien var vēl vairāk noliekties uz leju un, galu galā, šādā stāvoklī palikt stīvs. Pārliecinieties, ka pareizi ievērojiet sava ārsta norādījumus un nēsājiet šinu vismaz četras līdz astoņas nedēļas. Jūsu ārsts pateiks, kad jūs drīkstat pārtraukt nēsāt šinu.

Plēstas vai grieztas brūces plaukstas apakšā, kas iet caur atliecējcīpslām, var izraisīt grūtības pirksta iztaisnošanā pie lielās locītavas, kur pirksti savienojas ar plaukstu. Šādi ievainojumi parasti tiek ārstēti, sašujot cīpslas galus kopā. Šina, kas uzlikta ievainojumiem šajā daļā, var ietvert plaukstas locītavu un daļu pirksta. Pie šāda veida ievainojumiem var tikt izmantota dinamiskā šina ir šina ar saitēm, kas pieļauj dažas pirksta kustības. Dinamiskā šina atļauj agrīnas kustības un aizsargā dzīstošo cīpslu.

Kādas sekas var būt atliecējcīpslas ievainojumam?

Atliecējcīpslas ievainojumu rezultātā cīpsla var pati piestiprināties pie tuvākā kaula un rētaudiem. Ievainojuma smagumu var ietekmēt daudzi faktori, tostarp lūzums, infekcija un individuālas īpatnības. Pat ar vislabāko ārstēšanu, rētaudi, kas veidojas, var aizkavēt spēju pilnā amplitūdā saliekt un izstiept pirkstu. Lai uzlabotu kustīgumu, var būt nepieciešama terapija. Smagos kustību zaudējuma gadījumos var būt noderīga operācija, kas atbrīvo no rētaudiem. Jūsu ārsts izskaidros dažādu atliecējcīpslas ievainojumu ārstēšanas veidu riskus un iespējamās blakusparādības.

Kas ir de Quervain tendinīts?

Pirmā mugurējā nodalījuma tendinīts, plašāk pazīstams kā de Quervain tendinīts vai tenosinovīts, nosaukts Šveices ķirurga Fritz de Quervain vārdā, ir stāvoklis, ko izraisa plaukstas cīpslu iekaisums pie īkšķa pamatnes (skat. 1.attēlu 1A). Iekaisums izraisa nodalījuma (tuneļa vai apvalka) ap cīpslu tūsku un palielināšanos, tādējādi padarot īkšķa un plaukstas locītavu kustības sāpīgas.

1A.attēls: De Quervain tendonīts

Tipiskas sāpes, ko izraisa de Quervain, izpaužas, savelkot dūri, satverot un turot priekšmetus, bieži – zīdaiņus.

Kas izraisa de Quervain tendinītu?

De Quervain tendinīta cēlonis ir cīpslu iekaisums pie īkšķa pamatnes, kas parasti rodas, uzsākot kādu jaunu kustību, kas atkārtojas. Uz šī veida tendinītu īpaša nosliece ir jaunajām māmiņām: rūpējoties par zīdaini, plaukstas bieži tiek turētas neērtā stāvoklī, un hormonālās svārstības, kas saistītas ar grūtniecību, kā arī turpmāko bērna zīdīšanu, veicina tā rašanos. Arī plaukstas lūzums, palielinot slodzi uz cīpslām, var predisponēt pacientu uz de Quervain tendinītu.

De Quervain tendinīta pazīmes un simptomi

Sāpes plaukstas īkšķa daļā ir galvenais simptoms. Sāpes var parādīties vai nu pakāpeniski, vai pēkšņi, un tās rodas pirmajā mugurējā nodalījumā pie plaukstas (skat. 1.attēlu 1A).

1.attēls: Pirmais mugurējais nodalījums. Plaukstas mugurējā jeb apakšējā daļā ir seši nodalījumi. Pirmais un trešais nodalījums ietver cīpslas, kuras kontrolē īkšķa kustības.

Sāpes var atstaroties lejup uz īkšķi vai augšup uz apakšdelmu. Plaukstas un īkšķa kustības var pastiprināt sāpes, sevišķi pie spēcīgas satveršanas vai locīšanas. Īkšķa pamatnes pietūkuma saturs var ietvert ar šķidrumu pildītu cistu tās rajonā. Kustinot īkšķi, var gadīties nejauša tā „ieķeršanās”. Sāpju un tūskas dēļ var būt apgrūtinātas tādas kustības kā saspiešana vai iekniebšana. Nerva, kas atrodas virs cīpslas apvalka, kairinājums var izraisīt nejutīgumu īkšķa un rādītājpirksta apakšā.

De Quervain tendinīta diagnosticēšana

Sāpīgums tieši virs cīpslām plaukstas īkšķa – sānu daļā ir visizplatītākā atrade. Parasti tiek veikts tests, kurā pacients savelk dūri, pārliekot pirkstus pāri īkšķim. Tad plauksta tiek saliekta mazā pirkstiņa virzienā (skat. 2. un 3.attēlu).

Pacientam ar de Quervain tendinītu šis mēģinājums var būt diezgan sāpīgs.

De Quervain tendinīta ārstēšana

Ārstēšanas mērķis ir remdēt sāpes, ko rada iekaisums un pietūkums. Ārsts var ieteikt atpūtināt īkšķi un plaukstu, nēsājot šinu.

2. un 3.attēls: Finkelšteina mēģinājums – noderīgs tests, lai diagnosticētu de Kverveina tendinītu. 2. attēlā redzams atslābināts pirmais mugurējais nodalījums; 3.attēlā redzams, ka šis nodalījums ir iestiepts, noliecot dūri mazā pirkstiņa virzienā.

Var tikt rekomendēti iekšķīgi lietojami pretiekaisuma medikamenti. Alternatīvs ārstēšanas veids ir kortizona tipa steroīda preparātu injicēšana cīpslu nodalījumā. Katrs no šiem neķirurģiskās ārstēšanas veidiem palīdz mazināt pietūkumu, un tas parasti laika gaitā remdē sāpes. Dažos gadījumos, vienkārši pārtraucot veikt sāpes pastiprinošas darbības, simptomi izzūd paši no sevis.

Ja simptomi ir smagi vai neuzlabojas, var tikt rekomendēta ķirurģiska iejaukšanās. Operācijas laikā tiek atvērts nodalījums, atbrīvojot vairāk vietas iekaisušajām cīpslām, tā pārraujot „apburto loku”, kur šaurā telpa pastiprina iekaisumu. Normāla plaukstas darbība parasti var atjaunoties, tiklīdz sāpes ir rimušas un spēks rokā atgriezies.

Jūsu rokas ķirurgs ieteiks jūsu situācijai vispiemērotāko ārstēšanas veidu.

Kas ir ganglija cistas?

Ganglija cistas ir bieži sastopami sacietējumi rokas un plaukstas locītavas iekšienē, kas izraisa blaknes locītavās un cīpslās. Visbiežāk tās attīstās plaukstas locītavas virspusē (skat. 1.attēlu), plaukstas locītavas delnas pusē, pirksta pamatnē delnas pusē un pirksta pēdējās locītavas virspusē. Ganglija cista bieži atgādina ūdens pūsli uz kātiņa (skat. 2.attēlu), un ir pildīts ar dzidru šķidrumu vai želejveida vielu. Šo cistu rašanās cēlonis ir nezināms, lai gan tās var veidoties locītavu vai cīpslu iekaisuma vai mehānisku izmaiņu rezultātā. Šīs cistas var mainīties lielumā vai pat pilnībā izzust, un tās var būt un var nebūt sāpīgas.

1.attēls: Ganglija cista plaukstas virspusē (dorsālajā daļā).

Šīs cistas nav ļaundabīgas un neizplatās uz citām ķermeņa daļām.

Kā ganglija cistas diagnosticē?

Parasti diagnozi nosaka sacietējuma atrašanās vieta un tā klīniskās izpausmes. Parasti tie ir ovāli vai apaļi un var būt mīksti vai ļoti cieti. Cistas, kas atrodas pie pirksta pamatnes delnas pusē parasti ir ļoti cieti zirņa lieluma bumbuļi un ir jutīgi pret spiediena pielietošanu, piemēram, kaut ko satverot. Bieži šiem sacietējumiem spīd cauri gaisma (transiluminācija), un tas var palīdzēt diagnosticēšanā. Jūsu ārsts var pieprasīt rentgenuzņēmumu, lai izpētītu problēmas blakus esošajās locītavās; cistas, kas atrodas uz pirksta pēdējās locītavas, bieži ir saistītas ar locītavas kaula piesi.

Kādas ir ganglija cistu ārstēšanas iespējas?

Bieži ārstēšana var būt neķirurģiska. Daudzos gadījumos šīs cistas vienkārši var tikt novērotas, īpaši tad, ja tās nav sāpīgas. Ja cista kļūst sāpīga, ierobežo kustību spējas vai ir kosmētiski nepieņemama, tad pieejamas citas ārstēšanas iespējas. Lai mazinātu kustību sāpes, var tikt uzliktas šinas vai izrakstīti pretiekaisuma medikamenti. Lai izvilktu šķidrumu no cistas un tā saplaktu, var tikt lietota atsūkšanas metode. Tad nepieciešams ievadīt cistā adatu, un to lielākoties var veikt ambulatoros apstākļos.

2.attēls: Pirksta pēdējās locītavas ganglijs (gļotu cista).

Ja neķirurģiskās iespējas nedod vēlamo rezultātu, lai atbrīvotos no cistas, vai tā atkārtojas, ir pieejamas alternatīvas ķirurģiskās ārstēšanas metodes. Operācija ietver cistas izņemšanu kopā ar daļu no locītavas vai cīpslas apvalka (skat. 3.attēlu).

Plaukstas ganglija cistu gadījumā labu rezultātu var dot gan tradicionālā atvērtā metode, gan artroskopija. Parasti ķirurģiskā ārstēšana ir veiksmīga, lai gan cistas var atkārtoties. Jūsu ķirurgs pārrunās ar jums piemērotākās ārstēšanas iespējas.

3.attēls: Plaukstas šķērsgriezums ar ganglija kājiņu (jeb sakni).

Dipitrēna slimība

Dipitrēna slimība ir plaukstas fascijas (audi kas atrodas saujā zem ādas) pataloģiska sabiezēšanās. Bieži tā sākas kā sataustāmi cieti mezgliņi plaukstā. Dažiem pacientiem šie sabiezējumi izplatās uz pirkstiem un laika gaitā pirksti tiek savilkti. Pie šīs slimības cīpslas un dziļāk esošie audi parasti nav izmainīti, izmaiņas notiek tuvāk ādai.

Kas izraisa Dipitrēna slimību?

Dipitrēna slimības iemesls nav pilnībā skaidrs bet tam ir iespējama saistība ar dažādiem bioķīmiskiem faktoriem plaukstas fascijā. Slimība parasti ir sastopama vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, visbiežak tieši ziemeļeiropiešiem. Nav tiešu pierādījumu slimības saistībai ar profesiju vai agrākām traumām

Kādi ir Dipitrēna slimības simptomi?

Parasti tie ir sataustāmi cieti mezgliņi vai to sakopojumi plaukstas apakšējā virsmā. Mezgliņi ir cieši saistīti ar ādu. Dažiem pacientiem šie sabiezējumi izplatās uz pirkstiem un laika gaitā pirksti tiek savilkti, parasti tiek skarti 4 un 5 pirksti. Bieži tiek skartas abas plaukstas tomēr stadija var atšķirties. Var būt diskomforts plaukstā tomēr parasti sāpju pie šīs saslimšanas nav. Pacients parasti ievēro problēmu kad vars nevar piespiest plaukstu pie līdzenas virsmas. Kad pirkstus sāk pievilkt pie plaukstas parādās grūtibas veikt vienkāršas lietas – mazgāšana, cimdu uzvilkšana, roku likšana kabatās. Dažiem pacientiem ilgstoši saglabājas tikai mezgliņi savukārt citeim strauji attīstas kontraktūra.

Kāda ir Dipitrēna slimības ārstēšana?

Dažos gadījumos nepieciešama tikai pacienta izglītošana par šo slimību (tikai mezgliņi), ja tiek savilkti pirksti iespējama ķirurģiska ārstēšana. Neskatoties uz ķirurģisku ārstēsanu retos gadījumos iespējams arī recidīvs (pirksi atkal tiek savilkti).

Pirms operācijas ārsts vienmēr izskaidros jums iespējamos rezultātus:

  1. Mezgliņu klātbūtne ne vienmēr norāda ka vajadzīga ķirurģikska ārstēšana un nevienmēr slimība progresē.
  2. Pirkstu iztaisnošana vienmēr vieglāk ir veicama ja ir nelielas kontraktūras un ja tiek savilktas pirkstu pamatnes, grūtāka ārstēšana ir ja saliecas pārējās pirkstu locītavas (nevar pilnībā iztaisnot pirkstus pēc operācijas)
  3. Nepiciešamības gadījumā var izmantot arī ādas pārstādīšanu
  4. Pirkstu nervi em bieži apaug mezgliņi

Iespējamas šinas un rehabilitācija (arī fizioprocedūras) pēc operācijas, lai iegūtu labu rezultātu.

P - Pk
09:00-20:00

S, Sv
Brīvs

© Ortomed. Visas tiesības aizsargātas. Web izstrāde: BORN